sāksim tā, visu no vidus, jo šobrīd tā es jūtos - pa vidam.
Saksim jau ar to, ka es biju slimnīcā. Helll yeah, es jau rakstiju, ka man uz turieni būs jādodas (cik nu man tā atmiņa, neviļ jau itkā... ) Tātad sanāk, 28.oktobrī piecēlos no rīta, paēdu brokastis, atnāca daktere un piezvanīja "ātrajiem" jo sava transporta mums dieemžēl nebija. Tad nu tā, somas jau bija sakrāmētas un pēc divarpus stundu gaidīšanas ātrie bija klāt, nu ko - čāpoju nu ar mammu lejā. Dikti dīvaina sajūta bija tajā busiņā, nevarēja pat just, ka busiņš kustētos, redzēju tikai bildi, kas skrēja gar acīm - koki, koki, pelēkums. un tad, :"Hello, NRC "Vaivari!" iesoļoju nu iekšā, tika sagatavoti papīri un pa virpuļkāpnēm devos augšup. Ieilika mani palātā, kur 7 gultas, meiteņu pieminēšu, gan :) Bija jau viena 7gadīgā, viena 17mit un trešā 15mit. divas krievietes un viena 1/2 latviete. :) tā nu neko, jau ar pirmo dienu man iedūra katetru, kuru nācās mainīt ik pa 3 dienām, jo mans ķermenis nepieņem kaut ko jaunu un svešu, un jau tūliņ man pielika sistēmu (tāds NaCl šķidrums, kas pil, kad bija garlaicība skaitiju pilienus) un tad uzreiz iešpricēja antibiotikas. nu, viss notikās caur katetru protams, tāda plasmasas caurulīte manā venā. vēljoprojām uz kreisās rokas ir zilums, jo tur nekas nesanāca, bet uz abām rokām locītavu vietās ir vēl melni punkti, no dūrieniem. atmiņas. Baroja mani tur labi un es pat atzīšos, ka man pietrūkst tā ēdināšana 3x dienā, jo tagad turpmāk man vienkārši tam nebūs laika. Tagad vēl jā, bet vēlāk... huh.
Slimnīcā bija milzīga garlaicība, nu vājprātīga! Es tagad zinu šī vārda patieso būtību un ja, kāds, kas sēž pie datora vai televizora vai runā pa telefonu - es jums tiešām iesistīšu, jo tā nu tiešam nav garlaicība! Vismaz pa to laiku izlasiju 2as grāmatas - E.M. Remarka - "Trīs draugi" un P.Koelju - "Alķīmiķis". Interesantas. Pa to laiku arī paķēpājos, mamma atveda arī krāsainos zīmuļus, tad nu tapa kaut kas tāds dikti amatierīgs :
krāsa tāda dzeltenīga no lampas, sorry. neesmu jau arī nekāda baigā māksliniece, ja godīgi pirmais nopietnais darbs apmēram stundas laikā :)
pēdejās trīs dienas slimnicā, t.i. palātā pat paliku viena pati - pārējās izrakstija. gārlaicība nosita vilni. Tur pavadiju 8dienas un visiem, kas spēja atbraukt ciemos pasaku vienu lielu un treknu PALDIES! Es tiktiešām to novērtēju, jo tikai iekļūstot nelaimē, tu spēj izprast, kurš tev ir īsts draugs un kurš tikai virspusējs. (izņemot, kuri paši bija slimi un mani muzikanti, mākslinieki) he. Mājās mani izrakstija piektdienā, 6.novembrī. Es jutos TIK sasodīti laimīga pārkāpjot piektā stāva sava dzīvokļa slieksnim! Tas ir vārdos neaprakstāmi. superīgi. mmm. mājas sajūta. tā ir tikai viena vienīga, mūžīgi mūžos, āmen. :)
tad nu tagad es jūtos, kā jau iepriekš minēts - pa vidu. Nu kā tādam virpulim pa vidu, jo viss, tik daudz kas notiek apkārt. Skolā nebūšu bijusi mēnesi. Vēljoprojām tur iedomājos par ko galīgi nevajadzīgu, bet varu tikai piebilst to, ka iespejams, pavisam drīz es būšu laimīga. un nē, nevis iespējams, bet NOTEIKTI, jo tā vienkārši ir jābūt. tur nav citu runu. Esmu to pelnijusi galugalā.
un ak jā. Esmu ievērojusi, kā es kaut ko iesāku-izdomāju-mēginu darīt vai liekas, ka nu tūlīt, tūlīt viss notiks liktenis man pamet kādus šķēršļus. jā, par veco tematu runāju, veljoprojām grauž(varbūt sāp?), jo tie logi ir kļuvuši pamanāmāki - lapas nokritušas. Nu tā redzi - kā kaut kas sāk kustēt - es saslimstu un galugalā nonāku slimnīcā un visgaidītākais viesis.. neierodas. Ironiski, ne?
Nu vispār, tas Liktenis ir dikti viltīgs, jā, tas jāraksta ar lielo burtu, manā uztverē!
Nu esmu izplūdusi garās runās, bet pašlaik ar veselību man viss notiek atveseļošanās procesā, vēl šī nedēļa mājās (paksires vēja spārniem) un tad es iekritīšu kā aukstā, ziemas ledāja ūdenī - dzīvē. Tas liks saspringt visam - prātam un muskuļiem. smadzenēm nu noteikti. DAUDZ darba, tiešām daudz! Tad nu tā.
Es gribu būt laimīga, no visiem galiem un pusēm. Tāda ir mana vēlme.
un ziniet, ko es vēl dikti vēlos? Pārsteiguma ballīti. To es esmu velējusies visstiprāk, bet uz svētkiem. he.. :)
Saksim jau ar to, ka es biju slimnīcā. Helll yeah, es jau rakstiju, ka man uz turieni būs jādodas (cik nu man tā atmiņa, neviļ jau itkā... ) Tātad sanāk, 28.oktobrī piecēlos no rīta, paēdu brokastis, atnāca daktere un piezvanīja "ātrajiem" jo sava transporta mums dieemžēl nebija. Tad nu tā, somas jau bija sakrāmētas un pēc divarpus stundu gaidīšanas ātrie bija klāt, nu ko - čāpoju nu ar mammu lejā. Dikti dīvaina sajūta bija tajā busiņā, nevarēja pat just, ka busiņš kustētos, redzēju tikai bildi, kas skrēja gar acīm - koki, koki, pelēkums. un tad, :"Hello, NRC "Vaivari!" iesoļoju nu iekšā, tika sagatavoti papīri un pa virpuļkāpnēm devos augšup. Ieilika mani palātā, kur 7 gultas, meiteņu pieminēšu, gan :) Bija jau viena 7gadīgā, viena 17mit un trešā 15mit. divas krievietes un viena 1/2 latviete. :) tā nu neko, jau ar pirmo dienu man iedūra katetru, kuru nācās mainīt ik pa 3 dienām, jo mans ķermenis nepieņem kaut ko jaunu un svešu, un jau tūliņ man pielika sistēmu (tāds NaCl šķidrums, kas pil, kad bija garlaicība skaitiju pilienus) un tad uzreiz iešpricēja antibiotikas. nu, viss notikās caur katetru protams, tāda plasmasas caurulīte manā venā. vēljoprojām uz kreisās rokas ir zilums, jo tur nekas nesanāca, bet uz abām rokām locītavu vietās ir vēl melni punkti, no dūrieniem. atmiņas. Baroja mani tur labi un es pat atzīšos, ka man pietrūkst tā ēdināšana 3x dienā, jo tagad turpmāk man vienkārši tam nebūs laika. Tagad vēl jā, bet vēlāk... huh.
Slimnīcā bija milzīga garlaicība, nu vājprātīga! Es tagad zinu šī vārda patieso būtību un ja, kāds, kas sēž pie datora vai televizora vai runā pa telefonu - es jums tiešām iesistīšu, jo tā nu tiešam nav garlaicība! Vismaz pa to laiku izlasiju 2as grāmatas - E.M. Remarka - "Trīs draugi" un P.Koelju - "Alķīmiķis". Interesantas. Pa to laiku arī paķēpājos, mamma atveda arī krāsainos zīmuļus, tad nu tapa kaut kas tāds dikti amatierīgs :
krāsa tāda dzeltenīga no lampas, sorry. neesmu jau arī nekāda baigā māksliniece, ja godīgi pirmais nopietnais darbs apmēram stundas laikā :)
pēdejās trīs dienas slimnicā, t.i. palātā pat paliku viena pati - pārējās izrakstija. gārlaicība nosita vilni. Tur pavadiju 8dienas un visiem, kas spēja atbraukt ciemos pasaku vienu lielu un treknu PALDIES! Es tiktiešām to novērtēju, jo tikai iekļūstot nelaimē, tu spēj izprast, kurš tev ir īsts draugs un kurš tikai virspusējs. (izņemot, kuri paši bija slimi un mani muzikanti, mākslinieki) he. Mājās mani izrakstija piektdienā, 6.novembrī. Es jutos TIK sasodīti laimīga pārkāpjot piektā stāva sava dzīvokļa slieksnim! Tas ir vārdos neaprakstāmi. superīgi. mmm. mājas sajūta. tā ir tikai viena vienīga, mūžīgi mūžos, āmen. :)
tad nu tagad es jūtos, kā jau iepriekš minēts - pa vidu. Nu kā tādam virpulim pa vidu, jo viss, tik daudz kas notiek apkārt. Skolā nebūšu bijusi mēnesi. Vēljoprojām tur iedomājos par ko galīgi nevajadzīgu, bet varu tikai piebilst to, ka iespejams, pavisam drīz es būšu laimīga. un nē, nevis iespējams, bet NOTEIKTI, jo tā vienkārši ir jābūt. tur nav citu runu. Esmu to pelnijusi galugalā.
un ak jā. Esmu ievērojusi, kā es kaut ko iesāku-izdomāju-mēginu darīt vai liekas, ka nu tūlīt, tūlīt viss notiks liktenis man pamet kādus šķēršļus. jā, par veco tematu runāju, veljoprojām grauž(varbūt sāp?), jo tie logi ir kļuvuši pamanāmāki - lapas nokritušas. Nu tā redzi - kā kaut kas sāk kustēt - es saslimstu un galugalā nonāku slimnīcā un visgaidītākais viesis.. neierodas. Ironiski, ne?
Nu vispār, tas Liktenis ir dikti viltīgs, jā, tas jāraksta ar lielo burtu, manā uztverē!
Nu esmu izplūdusi garās runās, bet pašlaik ar veselību man viss notiek atveseļošanās procesā, vēl šī nedēļa mājās (paksires vēja spārniem) un tad es iekritīšu kā aukstā, ziemas ledāja ūdenī - dzīvē. Tas liks saspringt visam - prātam un muskuļiem. smadzenēm nu noteikti. DAUDZ darba, tiešām daudz! Tad nu tā.
Es gribu būt laimīga, no visiem galiem un pusēm. Tāda ir mana vēlme.
un ziniet, ko es vēl dikti vēlos? Pārsteiguma ballīti. To es esmu velējusies visstiprāk, bet uz svētkiem. he.. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru