Nu tad čau :)
Ir jau septembris klāt un es kā te sēžu, tā sēžu.. Tā neko dzīvojamies vispār. Augusts tā tīri neko paskrēja, vienos darbos un skiešanās un vien uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas ballītes. Pedējā noslēgum`ballīte bija pie Elīzas uz 18 gadu svinībām. Smieklīgi, mēs ar Kristapu iepriekš mājās bijām ēduši treknus, ceptus kartupeļus kopā ar krējumu un tādēļ mēs ar` nemas nenoreibām. Par rīta turpinājumus es gan labāk paklusēšu :))
Skola sākas.. vļē. kā vienmēr. bija prakse, tā vismaz tā. forši, bija nedaudz atslodze. bet šodien jau atkal - atzīmes, atzīmes un vēlreiz atzīmes..
atkāpjoties no ikdienišķās rutīnas, tomēr te, mūsu mazajā pasaulītē ir tik daudz kā interesanta un skaista. piemēram, es savu pasaulīti veidoju savām emocijām un savām domiņām, kuras vairojas kā sēnes pēc lietus. tas taču ir tik fori, ka mēs tomēr tā varam, bet ziniet? - daudzi nemaz nemēģina to visu tik lietderīgi izmantot, kā nākas. daudzi no jums (man nav ne mazākās nojausmas vai kāds šo murgu lasa vai nelasa, bet es iedomājos, ka šeit ir plaša lasītāju auditorija(te ir ļoti gudrs teksts)) to nemaz neizmanto t.i. visu laiku sūdzas par tik tiešam nenozimīgām lietām.. tagad tā nu padomājiet, piemēram, vai jums ir jumts virs galvas? vai jums ir ko ēst katru dienu? vai jums ir par ko smaidīt? vai jums ir draugi ar kuriem varat komunicēt ik dienas? vai jums šobrīd mugurā ir drēbes un vabūt jūs pat savu skapi nespējat aizvērt ciet? vai jums ir skola kurā jus mācāties? vai jums ir vecāki, kas par jums rūpejas? - Ja, jā tad jūs esat VARENLAIMĪGS cilvēks! (es tai skaitā) kāpēc es šo šobrīd rakstu ? Tapēc, ka vienkārši rīgas ielās ir tik daudz ubagu un tik daudz nelaimigu cilvēku, ka man dažreiz sariešas asaras acīs. Man laikam ir pārak laba sirds, bet es gribētu palīdzēt katram suņukuam, katram kaķēnam, katram dzīvnieciņam, katram cilvēkam, katram, katram.. bet ziniet? šobrīd šo tekstu lasot, man tā nedaudz sanāca smiekli, jo dazreiz pat es sev nevaru palīdzēt. dazreiz manī ir tāds haoss, ka es vienkarši nespēju savākties, nu neespēju. Piemēram, šodien, kad man nav majasdarba.. no rīta man šķita, ka man taču būs pilnīgi vienalga, bet ko katrīna tuvojoties skolai sak domāt un darīt? potams! sāku sevi nosodīt. bet ko nu daudz.. turpinam taču dzīvot..
Redziet, šodien es arī šeit akstu ļoti haotiski..
UN VISPĀR! man iet ļoti labi, redziet, neskaitot, kad manī ir totāls haoss un es nespeju savākties, bet man ir mana superīgā mamma, kurai es novēlu mīlošu vīru, kas vinu nēsātu uz rokām un milētu vel stiprāk kā es.. nē, tikpat stipri kā es, jo es mīlu bezgala, man ir mans mīļais, supermīlošais draugs, kurš laikam mani paciets jebkurā stadijā, pat tad, ja es pēc tam, kad esmu atbraukusi lidz centram un pārdomājusi, ko vilkt mugurā un ka tomēr arī man atbrauks līdz, lai nedaudz atbalstītu manas slimās idejas, man ir drauga gimene, kura laikam arī mani atbalstīt kau cik necik manās slimajās idejās un man ir arī mans baldiņu-buraku galds kurš tomēr dazreiz painteesējas kā man iet, manā lielajā dzīvē un man ir draugi, kuri atbalstīs mani, kad man vajprātā gribas ēst un kad man stundās paliek garlaicgi vai arī vienkārsi man tajā dienā ir skumji. Tamdēļ jau laikam domāti draugi, vai ne? :) ___
pa darbadienām esmu šeit - šampēterī, savās otrajās majās un dzīvojos e, bet brīvdienās es izbaudu mājas. man patīk pabū ar mammu un tomēr arī dažreiz noder pagulēt a savu mīļlācīti, to arī kādeiz vajag. bet tomēr, šonakt beidzot atkal gulēšu blakus savam mīļkristapam.
bučas, piedodiet par manu ļoti nesakarīgo ierakstu, bet tādam tam laikam tomēr bija jābūt..
