o jā, mācības sagrozijušas galvu. Tad nu tā, sākās man nedēļa smagi no 7dienas uz 1dienu biju gulējusi pusotru stundu, jo es mācijos. Tās bija tīrās šausmas, jā, skolā tad bija slikti, ļotiļoti. Atbraucu mājās, knapi kaut ko ieēdu un atkal - mācos. Un atkal visi tie rasējumi, matemātika, vēsture, vēlreiz matemātika, literatūra, krievu valoda, viss reizē un pa vidu un vāks! tā visu nedēļu, tā teikt - melnās miesās rāvos. Katru nakti pa 2-3 stundiņām miega un mājās tik ap 18.00. Esmu nokārtojusi parādus nu jau 1/2. Uz pirmdienu atliek atnest pārējo, kas ir pupu mizas salīdzinājumā ar to, kas jau bija un bija jāpiedzīvo. Vakar, t.i. 4dienā bija vāks, tiešām vāks. Nakamajā dienā kontroldarbs par tēmu, kurā es pat nesaprotu, nosaukumu. nu NEKO! pilnīgi. sāku stresot, asaras bira kā pupas, nu šausmas vienkārši. Likās, ka dzīve tūlīt sabruks. Saņēmu sevi rokās ar Ināras palīdzību, un vēl arī Anetes, jo iepriekš runājām pa telefonu, jo man viss sakrājies bija jau, izraudāju nedaudz un jā, kā jau teicu - saņēmos. un sāku taisīt kkādus nelielus špikerus un tā. un tad vēl rasējums un pludināšana, vujj. Nu tad šodien pamodos, sēžot mašīnā vēl atkārtoju no tām lapiņām kko, aizgāju uz konsultācijām un uzrakstiju ieskaiti. Abas ar Sabīni pārstresojušās, jo abām grūti iet un beigās? Es dabūju 6, man pietrūka 2i punkti līdz 7, bet Sabīne dabūja 7! Abas bijām šokā un nenormāli laimīgas. SUPER! skolā vēl vareni izsmējāmies, nu tiešām, skolā ir forši. Protams, es nezinu, ar ko es tur ķēmotos ja nebūtu Sabīnes, jo tagad ir vienkārši tā, ka jāsmejas līdz vēdersāpēm. Rodas arvien jauni un jauni prikoli! :D sieklīgi. Tad nu šodien atļāvāmies aizgājām uz čilleni piestumt punci + vel iepazinos ar Sabīnes aneti - super meitene! :))
un vēl tagad... tagad vēl parādās arvien jaunas intereses, he. Sapratu, tomēr, ka laikam es tiešām neesmu tā vērta. Esmu kam vairāk. un tāda forša sajūta, kad tevi ievēro, super!
un tad nu tā, matemātikā un literatūrā esam pabeiguši 10.klasi un 1dien sākas prakse, tatad - stundas līdz janvārim vairs nav! S U P E R !
es pašlaik tiešām jūtos laimīga, kaut vai gulējusi tikai pāris stundu :))
sestdiena, 2009. gada 28. novembris
otrdiena, 2009. gada 24. novembris
hard work, work +
hello :) Iet man gluži.. interesanti. man tiešām daudz, daudz darbiņa, esmu ļoti visu iekavējusi un viss jāpaspēj nedēļas laikā. Piektdien ar mammu vazājāmies pa "Alfu", meklējām ziemas mēteli & zābakus, bet nu hmm, kas tas par laiku ārā? nopirku mēteli un bereti dzeltenu, verī gūd. Tikai veikalos, nu staigājoties tur man vnk nāca raudiens, bet nu, tomēr, materiālais jau nav galvenais. Biju pārgurusi, sirdklapes utt. 6diena tā neko, pamodos 14.00 laimīgi izgulējusies un sāku mācīties. ap 3.00 atkal iegāju gulēt, tad 7dien atkal pamodos 14.00 un atkal mācijos, tad izgāju ārā, jo es vairs nevarēju. Tas bija jauki, dīvaini jau varbūt šķitīs, ka viena pati, bet dažreiz vajag būt vienam un sakopot visu to nekārtību. Es to varētu salīdzināt tā, ka mums smadzenes ir kā tāds liels skapis ar dažādām atvilknēm, dažādu nozaru, kur katrā glabājas sava informācija un tagad visas tās atvilknes bija izkritušas un visi "dokumenti un faili" bija sajukuši juku jukām. Vajadzēja taču sakārtot. :) Pusi es veiksmīgi sakārtoju, vēl atlikusi otra puse - zināšanas `n stuff. :)
Skolā, kā jau teicu iet SMAGI! daudz darba, man vesels saraksts ir. Eksponentfunkcijas, bisketrises īpašības trijstūros, kontroldarbi, trīs darba lapas, latviešu valodā k/d paldies dievam vakar uzrakstiju vēl palicis lielais pārsproedums "pazudušā dēla motīvs lv literatūrā", krievu valodā 5ci uzdevumi + pāris ieskaites, palikuši vēl divi vai trīs rasējumi, vēsturē 5 + 7 milzīgi jautājumi, kas kopā ir kādas desmit lpp. un vēl projekts par Latviju, brīvais temats vismaz, būs kcik interesanti stundā, tad vēl Angļu valodā kontroldarbs, ķīmijā divi darbi un tas laikam viss, varbūt vēl kaut kas tikai es vairs neatceros. tas viss līdz nedēļas beigām un brīvdienas atkal solās būt jautras, jo paņēmu pagarinājumu līdz 3.decembrim. protams stulbi nesaņemšu eiropas stīpu, bet nu.. :( nevaru visu izdarīt (haha un man vēl atrodas laiks blogam, besī)
vakar skolā jutos drausmīgi, laikam tamdēļ, ka biju gulējusi knapi tās divas stundas, šodien gan tīri labi + visu laiku kkādi taureņi pa vēderu, grr. Un lietas risinās uz priekšu, par to runājot. Zilās acis atrastas, jau sen :)) Tikai jāsagaida atbildes signāli, yesyes :) ja tur viss būs labi, tad viss pārējais arī būs skaistakās krāsās, mm.
ā, jā, Sabīne ir vienkārši forša! šodien es biju norēkusies un gonkas pa kāpnēm ar bija labās.. :D:D īpaši ar svārkiem! :D
rīt vārda diena, ahh Dievinu! visi tie apsveikumi un smaidi, suuuper. un varbūt, ka man rīt būs labākā vārda dienas dāvana ever :)
Tad nu tā, man jāķeras klāt darbiem, redzat, daudz, tiešām daudz, tad nu tā es nu eju.
Es gribu ballīti un šampanieti. un... zilās acis :)
trešdiena, 2009. gada 18. novembris
meklēju zēnu ar zilām acīm.
tā līdīgi Ilze Indrāne nosaukusi savu bērnu grāmatiņu. Tikai es.. zilām. Vispār sen neesmu neko rakstijusi, laikam jau ai slinkuma vai vienkārši.. man īsti nav ko teikt. Man ļoti ilgi nav bijusi pamatīga poitīvisma deva un.. es sen neesmu jutusies laimīga. Es slimnīcā, lasot grāmatas un žurnālus, pārdomājot savu 16mit gadus, īstenībā, īso dzīvi, esmu sapratusi tik daudz ko, bet tas ir tik.. sarežģīti. Es esmu sapratusi, man pieleca fiška un es sapratu, ka svarīgākās un nozīmīgās ir tikai pozitīvās emocijas. Vēl šodien Laine man nolasīja mazu rakstiņu, ka mēs cilvēki esam kā magnēti, kas pievelk visu tieši to negatīvo, jo mēs visbiežāk domājam par tām lietām, kuras mēs nepavisam negribam. tā ir! pirms es nokļuvu slimnīcā, es no tā tik šausmīgi un briesmīgi baidijos un visu laiku teicu, ka es negribu tur iekļūt, negribu salsimt, negribu, negribu, negribu.. Un kas beigās sanāca? Es saslimu, smagi vēlpietam, nokļuvu slimnīcā un vēl tagad mokos ar dažādām blakusparādībām.
Un es stresoju. bet tās ir tik nenozīmīgas lietas īstenībā! Mācības, nu jā, es esmu tur visu pamatīgi un atīšos, ka galīgā pakaļā, bet to visu es spēšu, jo tas IR iespējams jebkuram cilvēkam - savest kārtībā savas atzīmes un sākt mācīties, vienkārši pa nedēļu mācies - nogalēs tusējies, tas tā.
Veselība? nu jā, tas ir tāds neliels lūzuma punkts šobrīd, jo mans asinsspiediens lēkā no augstāka uz zemāku un otrādāk, tapēc man bieži noreibst pamatīgi galva un sirsniņa īsti negrib ieiet dzīves ritmā, bet viss taču būs labi! Tas viss tikai tapēc, ka es sūdzos, stresoju par savām nieka problēmām un nepriecājos! Stresoju, hm par ko? par sīkumiem! Personiskā dzīve? arī neveicas, bet arī tam es ticu, ka nu man taču reiz jābūt laimīgai ar to sajūtu vēderā, kad liekas, ka tur palaista taureņu armija apšaudē un, kad skolā nevar neparko citu padomāt, es ticu, man ir tikai 16gadu! Problēmas? jā ir, atzīstu un neslēpju, bet arī tās tiks atrisinātas. Tas viss tagad ir tik ļoti savijies, saķēries kā tāds dzijas kamols kurš jāsatin pareizi, bet tagad tur ir mezgli un zirnekļu tīkli. Tas viss ir iespējams, to visu ir iespējams satīt un sakārtot pareizi, es tam ticu.
Es mājās esmu nosēdējusi pārāk ilgi, esmu pārskatijusies filmas un izraudājusi visu savu miesu, jā, es arīatzīšos, ka mīlestība vai ļoti, ļoti stipra pieķeršanās kādam ir nenormāli sāpīga un no tā tik viegli nevar tik vaļā, bet esmu nolēmusi būt tik stipra kā mamma. Viņa man ir paraugs visai manai dzīvei. Es negribu atkārtot viņas kļūdas un man ir savi plāni. man ir! un es ar to lepojos.
Ar to es gribēju teikt to, ka esmu ieplānojusi sākt nedaudz jaunu dzīvi, it kā jau smieklīgi uz jaunā gada pusi visi tā saka, bet ja es kaut ko ieņemu galvā, es pie tā palieku. Redz, es jau no piektās klases teicu visiem, ka es mācīšos par arhitekti. un es uz to visu laiku gāju un mērķēju. mamma man palīdzēja tam noticēt un kā jūs domājat, par ko es tagad mācos? jā, par arhitekti! Jā,krasi es neko nemainīšu, bet stingrumu man vajag. Man nekad mūžā nav bijis tēta un man pat rakstīt to vārdu ir visai..ērmīgi, tapēc es nezinu kāda ir īsta vīrieša - tēva norādījumi un stingrums. Jā, mamma man ir stingra, kad to vajag un esmu dabūjusi ar siksnu pa dupsi, bet tā ir mamma. Tapēc es vēlos ieturēt sev zināmas robežas, īpaši saistībā ar mācībām! Es gribu to skolu pabeigt un startēt ar sabiedrībā jau zināmu kompāniju un savu vārdu tajā. Tā lūk. :)
__
un es esmu pateicīga Liktenim, ka esmu pārvākusies uz dzīvi Jūrmalā un, tādejādi esmu ieguvusi īstus draugus. Jā. Kaut vai atnāk ciemos uz tēju, tas ir viss. tas ir nenovērtējami. paldies jums. :)
par draugiem runājot, man tik ļoti pietrūkst Anete, ka es jau jūku prātā. Viņa ir slimnīcā, rīt raksta, iespējams, ārā un tad es viņu apciemošu. Ar saldumiem un tēju. little surprise from me. es tiešām ilgojos. :)
Un šobrīd man ir neliela tukšuma sajūta,iespējams, filmu iespaidā. lovelovelove.. fuck the love! kam tādu? vļēēēh un tomēr, tas ir sūdīgi, ka es tik bieži redzu iedziestam un izdziestam tajā logā gaismu. tas ir pirmais, kur es parasti paskatos no rīta, vakaros un pa dienu, ikreiz, kad es pārvietojos uz dzīvokļa otru pusi.. bet gan jau, tam taču reiz jātiek pāri, ne? :)
un jā, es rīt dodos uz skolu, novēliet man milzīgu veiksmi! un šodien Latvijai ir dzimšanas diena, daudz laimes tev, Latvija. Arī manā logā deg svecīte :)
tā nu man te iet. un, man ir labākā mamma uz Pasaules, visā visumā un visurvisurvisur. Es viņu Mīlu. :)
Un es stresoju. bet tās ir tik nenozīmīgas lietas īstenībā! Mācības, nu jā, es esmu tur visu pamatīgi un atīšos, ka galīgā pakaļā, bet to visu es spēšu, jo tas IR iespējams jebkuram cilvēkam - savest kārtībā savas atzīmes un sākt mācīties, vienkārši pa nedēļu mācies - nogalēs tusējies, tas tā.
Veselība? nu jā, tas ir tāds neliels lūzuma punkts šobrīd, jo mans asinsspiediens lēkā no augstāka uz zemāku un otrādāk, tapēc man bieži noreibst pamatīgi galva un sirsniņa īsti negrib ieiet dzīves ritmā, bet viss taču būs labi! Tas viss tikai tapēc, ka es sūdzos, stresoju par savām nieka problēmām un nepriecājos! Stresoju, hm par ko? par sīkumiem! Personiskā dzīve? arī neveicas, bet arī tam es ticu, ka nu man taču reiz jābūt laimīgai ar to sajūtu vēderā, kad liekas, ka tur palaista taureņu armija apšaudē un, kad skolā nevar neparko citu padomāt, es ticu, man ir tikai 16gadu! Problēmas? jā ir, atzīstu un neslēpju, bet arī tās tiks atrisinātas. Tas viss tagad ir tik ļoti savijies, saķēries kā tāds dzijas kamols kurš jāsatin pareizi, bet tagad tur ir mezgli un zirnekļu tīkli. Tas viss ir iespējams, to visu ir iespējams satīt un sakārtot pareizi, es tam ticu.
Es mājās esmu nosēdējusi pārāk ilgi, esmu pārskatijusies filmas un izraudājusi visu savu miesu, jā, es arīatzīšos, ka mīlestība vai ļoti, ļoti stipra pieķeršanās kādam ir nenormāli sāpīga un no tā tik viegli nevar tik vaļā, bet esmu nolēmusi būt tik stipra kā mamma. Viņa man ir paraugs visai manai dzīvei. Es negribu atkārtot viņas kļūdas un man ir savi plāni. man ir! un es ar to lepojos.
Ar to es gribēju teikt to, ka esmu ieplānojusi sākt nedaudz jaunu dzīvi, it kā jau smieklīgi uz jaunā gada pusi visi tā saka, bet ja es kaut ko ieņemu galvā, es pie tā palieku. Redz, es jau no piektās klases teicu visiem, ka es mācīšos par arhitekti. un es uz to visu laiku gāju un mērķēju. mamma man palīdzēja tam noticēt un kā jūs domājat, par ko es tagad mācos? jā, par arhitekti! Jā,krasi es neko nemainīšu, bet stingrumu man vajag. Man nekad mūžā nav bijis tēta un man pat rakstīt to vārdu ir visai..ērmīgi, tapēc es nezinu kāda ir īsta vīrieša - tēva norādījumi un stingrums. Jā, mamma man ir stingra, kad to vajag un esmu dabūjusi ar siksnu pa dupsi, bet tā ir mamma. Tapēc es vēlos ieturēt sev zināmas robežas, īpaši saistībā ar mācībām! Es gribu to skolu pabeigt un startēt ar sabiedrībā jau zināmu kompāniju un savu vārdu tajā. Tā lūk. :)
__
un es esmu pateicīga Liktenim, ka esmu pārvākusies uz dzīvi Jūrmalā un, tādejādi esmu ieguvusi īstus draugus. Jā. Kaut vai atnāk ciemos uz tēju, tas ir viss. tas ir nenovērtējami. paldies jums. :)
par draugiem runājot, man tik ļoti pietrūkst Anete, ka es jau jūku prātā. Viņa ir slimnīcā, rīt raksta, iespējams, ārā un tad es viņu apciemošu. Ar saldumiem un tēju. little surprise from me. es tiešām ilgojos. :)
Un šobrīd man ir neliela tukšuma sajūta,iespējams, filmu iespaidā. lovelovelove.. fuck the love! kam tādu? vļēēēh un tomēr, tas ir sūdīgi, ka es tik bieži redzu iedziestam un izdziestam tajā logā gaismu. tas ir pirmais, kur es parasti paskatos no rīta, vakaros un pa dienu, ikreiz, kad es pārvietojos uz dzīvokļa otru pusi.. bet gan jau, tam taču reiz jātiek pāri, ne? :)
un jā, es rīt dodos uz skolu, novēliet man milzīgu veiksmi! un šodien Latvijai ir dzimšanas diena, daudz laimes tev, Latvija. Arī manā logā deg svecīte :)
tā nu man te iet. un, man ir labākā mamma uz Pasaules, visā visumā un visurvisurvisur. Es viņu Mīlu. :)
otrdiena, 2009. gada 10. novembris
ar ķieģeli pa galvu, es gribu iemīlēties, no jauna.
sāksim tā, visu no vidus, jo šobrīd tā es jūtos - pa vidam.
Saksim jau ar to, ka es biju slimnīcā. Helll yeah, es jau rakstiju, ka man uz turieni būs jādodas (cik nu man tā atmiņa, neviļ jau itkā... ) Tātad sanāk, 28.oktobrī piecēlos no rīta, paēdu brokastis, atnāca daktere un piezvanīja "ātrajiem" jo sava transporta mums dieemžēl nebija. Tad nu tā, somas jau bija sakrāmētas un pēc divarpus stundu gaidīšanas ātrie bija klāt, nu ko - čāpoju nu ar mammu lejā. Dikti dīvaina sajūta bija tajā busiņā, nevarēja pat just, ka busiņš kustētos, redzēju tikai bildi, kas skrēja gar acīm - koki, koki, pelēkums. un tad, :"Hello, NRC "Vaivari!" iesoļoju nu iekšā, tika sagatavoti papīri un pa virpuļkāpnēm devos augšup. Ieilika mani palātā, kur 7 gultas, meiteņu pieminēšu, gan :) Bija jau viena 7gadīgā, viena 17mit un trešā 15mit. divas krievietes un viena 1/2 latviete. :) tā nu neko, jau ar pirmo dienu man iedūra katetru, kuru nācās mainīt ik pa 3 dienām, jo mans ķermenis nepieņem kaut ko jaunu un svešu, un jau tūliņ man pielika sistēmu (tāds NaCl šķidrums, kas pil, kad bija garlaicība skaitiju pilienus) un tad uzreiz iešpricēja antibiotikas. nu, viss notikās caur katetru protams, tāda plasmasas caurulīte manā venā. vēljoprojām uz kreisās rokas ir zilums, jo tur nekas nesanāca, bet uz abām rokām locītavu vietās ir vēl melni punkti, no dūrieniem. atmiņas. Baroja mani tur labi un es pat atzīšos, ka man pietrūkst tā ēdināšana 3x dienā, jo tagad turpmāk man vienkārši tam nebūs laika. Tagad vēl jā, bet vēlāk... huh.
Slimnīcā bija milzīga garlaicība, nu vājprātīga! Es tagad zinu šī vārda patieso būtību un ja, kāds, kas sēž pie datora vai televizora vai runā pa telefonu - es jums tiešām iesistīšu, jo tā nu tiešam nav garlaicība! Vismaz pa to laiku izlasiju 2as grāmatas - E.M. Remarka - "Trīs draugi" un P.Koelju - "Alķīmiķis". Interesantas. Pa to laiku arī paķēpājos, mamma atveda arī krāsainos zīmuļus, tad nu tapa kaut kas tāds dikti amatierīgs :
krāsa tāda dzeltenīga no lampas, sorry. neesmu jau arī nekāda baigā māksliniece, ja godīgi pirmais nopietnais darbs apmēram stundas laikā :)
pēdejās trīs dienas slimnicā, t.i. palātā pat paliku viena pati - pārējās izrakstija. gārlaicība nosita vilni. Tur pavadiju 8dienas un visiem, kas spēja atbraukt ciemos pasaku vienu lielu un treknu PALDIES! Es tiktiešām to novērtēju, jo tikai iekļūstot nelaimē, tu spēj izprast, kurš tev ir īsts draugs un kurš tikai virspusējs. (izņemot, kuri paši bija slimi un mani muzikanti, mākslinieki) he. Mājās mani izrakstija piektdienā, 6.novembrī. Es jutos TIK sasodīti laimīga pārkāpjot piektā stāva sava dzīvokļa slieksnim! Tas ir vārdos neaprakstāmi. superīgi. mmm. mājas sajūta. tā ir tikai viena vienīga, mūžīgi mūžos, āmen. :)
tad nu tagad es jūtos, kā jau iepriekš minēts - pa vidu. Nu kā tādam virpulim pa vidu, jo viss, tik daudz kas notiek apkārt. Skolā nebūšu bijusi mēnesi. Vēljoprojām tur iedomājos par ko galīgi nevajadzīgu, bet varu tikai piebilst to, ka iespejams, pavisam drīz es būšu laimīga. un nē, nevis iespējams, bet NOTEIKTI, jo tā vienkārši ir jābūt. tur nav citu runu. Esmu to pelnijusi galugalā.
un ak jā. Esmu ievērojusi, kā es kaut ko iesāku-izdomāju-mēginu darīt vai liekas, ka nu tūlīt, tūlīt viss notiks liktenis man pamet kādus šķēršļus. jā, par veco tematu runāju, veljoprojām grauž(varbūt sāp?), jo tie logi ir kļuvuši pamanāmāki - lapas nokritušas. Nu tā redzi - kā kaut kas sāk kustēt - es saslimstu un galugalā nonāku slimnīcā un visgaidītākais viesis.. neierodas. Ironiski, ne?
Nu vispār, tas Liktenis ir dikti viltīgs, jā, tas jāraksta ar lielo burtu, manā uztverē!
Nu esmu izplūdusi garās runās, bet pašlaik ar veselību man viss notiek atveseļošanās procesā, vēl šī nedēļa mājās (paksires vēja spārniem) un tad es iekritīšu kā aukstā, ziemas ledāja ūdenī - dzīvē. Tas liks saspringt visam - prātam un muskuļiem. smadzenēm nu noteikti. DAUDZ darba, tiešām daudz! Tad nu tā.
Es gribu būt laimīga, no visiem galiem un pusēm. Tāda ir mana vēlme.
un ziniet, ko es vēl dikti vēlos? Pārsteiguma ballīti. To es esmu velējusies visstiprāk, bet uz svētkiem. he.. :)
Saksim jau ar to, ka es biju slimnīcā. Helll yeah, es jau rakstiju, ka man uz turieni būs jādodas (cik nu man tā atmiņa, neviļ jau itkā... ) Tātad sanāk, 28.oktobrī piecēlos no rīta, paēdu brokastis, atnāca daktere un piezvanīja "ātrajiem" jo sava transporta mums dieemžēl nebija. Tad nu tā, somas jau bija sakrāmētas un pēc divarpus stundu gaidīšanas ātrie bija klāt, nu ko - čāpoju nu ar mammu lejā. Dikti dīvaina sajūta bija tajā busiņā, nevarēja pat just, ka busiņš kustētos, redzēju tikai bildi, kas skrēja gar acīm - koki, koki, pelēkums. un tad, :"Hello, NRC "Vaivari!" iesoļoju nu iekšā, tika sagatavoti papīri un pa virpuļkāpnēm devos augšup. Ieilika mani palātā, kur 7 gultas, meiteņu pieminēšu, gan :) Bija jau viena 7gadīgā, viena 17mit un trešā 15mit. divas krievietes un viena 1/2 latviete. :) tā nu neko, jau ar pirmo dienu man iedūra katetru, kuru nācās mainīt ik pa 3 dienām, jo mans ķermenis nepieņem kaut ko jaunu un svešu, un jau tūliņ man pielika sistēmu (tāds NaCl šķidrums, kas pil, kad bija garlaicība skaitiju pilienus) un tad uzreiz iešpricēja antibiotikas. nu, viss notikās caur katetru protams, tāda plasmasas caurulīte manā venā. vēljoprojām uz kreisās rokas ir zilums, jo tur nekas nesanāca, bet uz abām rokām locītavu vietās ir vēl melni punkti, no dūrieniem. atmiņas. Baroja mani tur labi un es pat atzīšos, ka man pietrūkst tā ēdināšana 3x dienā, jo tagad turpmāk man vienkārši tam nebūs laika. Tagad vēl jā, bet vēlāk... huh.
Slimnīcā bija milzīga garlaicība, nu vājprātīga! Es tagad zinu šī vārda patieso būtību un ja, kāds, kas sēž pie datora vai televizora vai runā pa telefonu - es jums tiešām iesistīšu, jo tā nu tiešam nav garlaicība! Vismaz pa to laiku izlasiju 2as grāmatas - E.M. Remarka - "Trīs draugi" un P.Koelju - "Alķīmiķis". Interesantas. Pa to laiku arī paķēpājos, mamma atveda arī krāsainos zīmuļus, tad nu tapa kaut kas tāds dikti amatierīgs :
krāsa tāda dzeltenīga no lampas, sorry. neesmu jau arī nekāda baigā māksliniece, ja godīgi pirmais nopietnais darbs apmēram stundas laikā :)
pēdejās trīs dienas slimnicā, t.i. palātā pat paliku viena pati - pārējās izrakstija. gārlaicība nosita vilni. Tur pavadiju 8dienas un visiem, kas spēja atbraukt ciemos pasaku vienu lielu un treknu PALDIES! Es tiktiešām to novērtēju, jo tikai iekļūstot nelaimē, tu spēj izprast, kurš tev ir īsts draugs un kurš tikai virspusējs. (izņemot, kuri paši bija slimi un mani muzikanti, mākslinieki) he. Mājās mani izrakstija piektdienā, 6.novembrī. Es jutos TIK sasodīti laimīga pārkāpjot piektā stāva sava dzīvokļa slieksnim! Tas ir vārdos neaprakstāmi. superīgi. mmm. mājas sajūta. tā ir tikai viena vienīga, mūžīgi mūžos, āmen. :)
tad nu tagad es jūtos, kā jau iepriekš minēts - pa vidu. Nu kā tādam virpulim pa vidu, jo viss, tik daudz kas notiek apkārt. Skolā nebūšu bijusi mēnesi. Vēljoprojām tur iedomājos par ko galīgi nevajadzīgu, bet varu tikai piebilst to, ka iespejams, pavisam drīz es būšu laimīga. un nē, nevis iespējams, bet NOTEIKTI, jo tā vienkārši ir jābūt. tur nav citu runu. Esmu to pelnijusi galugalā.
un ak jā. Esmu ievērojusi, kā es kaut ko iesāku-izdomāju-mēginu darīt vai liekas, ka nu tūlīt, tūlīt viss notiks liktenis man pamet kādus šķēršļus. jā, par veco tematu runāju, veljoprojām grauž(varbūt sāp?), jo tie logi ir kļuvuši pamanāmāki - lapas nokritušas. Nu tā redzi - kā kaut kas sāk kustēt - es saslimstu un galugalā nonāku slimnīcā un visgaidītākais viesis.. neierodas. Ironiski, ne?
Nu vispār, tas Liktenis ir dikti viltīgs, jā, tas jāraksta ar lielo burtu, manā uztverē!
Nu esmu izplūdusi garās runās, bet pašlaik ar veselību man viss notiek atveseļošanās procesā, vēl šī nedēļa mājās (paksires vēja spārniem) un tad es iekritīšu kā aukstā, ziemas ledāja ūdenī - dzīvē. Tas liks saspringt visam - prātam un muskuļiem. smadzenēm nu noteikti. DAUDZ darba, tiešām daudz! Tad nu tā.
Es gribu būt laimīga, no visiem galiem un pusēm. Tāda ir mana vēlme.
un ziniet, ko es vēl dikti vēlos? Pārsteiguma ballīti. To es esmu velējusies visstiprāk, bet uz svētkiem. he.. :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)