dibens

visu šo laiku es sevi mocīju. bet es savādak laikam nemāku. tā ir. es ļoti pieķēros viņam. ir vēl citi, kas būtu gatavi mani nēsāt uz rokām, kā zelta gabaliņu. bet ko es? es redzu tikai viņu. es nezinu, tā vienreiz jau bija bijis un kad es apdedzinājos un izraudāju pusi sevis... tas nebija forši! un es negribu atkal tā! n-e-g-r-i-b-u.
reāli, vakar bija dzimšanasdienas svinības, jo D bija otrā pilngadība. es traki piedzēros. viss vakar man ir vienā lielā miglā. šodien no rīta ar nepatiku līmēju filmu kopā. ko es vakar esmu sastrādājusi&sarunājus.. gribētos, lai tas paliek vakardienai, bet ciemā tā nemāk. mēs pagaidīsim. es vismaz.
ļoti.
šovakar arī paspēju pabimbāt, bet laikam tā jābūt. mamma visu laiku atgādina - viss, kas notiek, notiek uz labu. es ceru. pat ļoti.
runājot par šorītu. es neatceros kā es ienācu mājās. es neatceros pusi vakara. esmu cūka un es to nožēloju. bet vispār, man liekas, ka bija jautri. bet man tikai tā liekas, es jau nezinu. šodien no rīta man likās, ka es saukšu ātros, jēziņ, man nekad, nekad, nekad nebija bijušas tādas pohas. reāli es sēdēju un man bija karsti & auksti vienlaikus. es neko nebiju ēdusi un mans vēders izskatījās tik skaisti pieplacis pie miesas.
šausmīgi. šššššausmīgi, es vairs nekad tā. protams, nekad nesaki nekad, bet nu ne tuvākajā laikā. galva plīst pušu. fuj. +++ vēl tā stulbā sajūta.
bet protams, saprotams ir tas, ka tagad ir iestājusies pauze. bet tagad gan. es vienkārši pasēdešu un pagaidīšu. nekur nesteigšos taču. es izlēmu. šībija pēdējā reize, kad es tā nomuļķojos. PĒDĒJĀ!